Kad kaitina viss, izņemot darbu
Darbaholisms ir atkarība no darba. Līdzīgi kā ar citām atkarībām: no alkohola, no narkotikām, no cigaretēm.
Pienāk brīdis, kad cilvēks vairs nevar iztikt bez darba. Un diemžēl viņam nekas cits vairs neeksistē. Daudzi, kas tādējādi sirgst, to sauc par mūsdienu dzīves diktētu darba ritmu, savukārt mediķi un psihologi – par smagu sociālo problēmu.
Speciālisti atzīst, ka vairums cilvēku savu problēmu neapzinās. Atkarīgais dzīvo savā iluzorajā pasaulē, līdz tā kādā brīdī sabrūk kā kāršu namiņš un sākas traģēdija. Ja problēmu ilgstoši nerisina, cieš gan dzīves kvalitāte, gan veselība, gan viņa attiecības ar kolēģiem un tuviniekiem. Turklāt, kā atzīst speciālisti, ģimenes krīze ātrāk vai vēlāk šādā ģimenē ir neizbēgama, jo, tā dzīvojot, cilvēki pamazām kļūst par svešiniekiem. Ja cilvēks desmitos vai vienpadsmitos vakarā pārnāk no darba, viņam vienkārši vairs nav spēka iztirzāt jautājumus, kas saistīti ar ģimeni.
Kā jebkurai atkarībai – cilvēks nespēj sevi kontrolēt, nevar koordinēt situāciju. Brīvdienās nevar atrast sev vietu, viss kaitina, rodas strīdi.
Darbaholisms tāpat kā alkoholisms, ir nodarbe, ar kuras palīdzību iespējams aizbēgt no īstenības, aizmirst sevī vientulību, satraukumu un bailes, kā arī pie viena, tas ir kā iemesls atrisināt savas problēmas. Citiem vārdiem sakot, darbaholiķim liekas, kad ar darba palīdzību viņš risina savas problēmas, bet tomēr parasti tas ir ceļš uz nekurieni.
Ir atsevišķa cilvēku grupa, kurai darbs ir nevis kā narkotikas, bet gluži otrādi – tās ir zāles. Ar to palīdzību cilvēki aizmirst par savām sāpēm vai fiziskiem trūkumiem, neveiksmēm personīgajā dzīvē vai tuvu cilvēku zaudējumu. Labāk ir iegrimt pilnībā darba, lai aizmirstos, nekā meklēt citus līdzekļus, ar kuru palīdzību censties aizmirst savas problēmas.
Darbaholiķu dzīve norit pastāvīgā stresā un organisms hroniski nespēj saņemt atelpu. Vēl bez sadegšanas sindroma, hroniska noguruma un dažāda veida nervozitātēm, cilvēkam, kurš strādā par diviem, parasti rodas problēmas ar muguru, kuņģi, kauliem, sirdi un citas slimības. Vēl pie tam darbaholiķiem ir iespēja ātrāk saslimt ar infarktu.
Darbā arī sava veida likstas. No vienas puses: darbaholiķus nemīl kolēģi, jo viņi jau priekšniecības acīs ir orientieri un kolēģiem kā pārmetuma būtne. Bet kad darbaholiķim nepieciešama uzslava, tad viņš nonāk tādā kā noslēgtā aplī. Ar laiku viņam kļūst arvien grūtāk uzņemties vairāk pienākumus, attīstīties, arī uzkrājies nogurums kādā brīdī tomēr dod par sevi ziņu un sāk bremzēt darba procesu. No otras puses: vadītāji tomēr necenšas pieņemt darbā darbaholiķus, tā kā nav nepieciešamība pēc neaizvietojama cilvēka štata vienības saglabāšanas, un saprot, kad tāds darbinieks ir mērķēts uz procesu, bet nevis uz veiksmi.
Ir nepieciešams tuvinieku atbalsts, kas liktu darbaholiķim saprast, kad šī pārāk lielā aizraušanās ar darbu apgrūtina viņa personīgo dzīvi. Bet nekādā gadījumā nedrīkst uzsvērt, kad viņš ir darbaholiķis, jo tādā veidā tas rada papildus stimulu iegrimt darbā vēl vairāk.
Bet pirmkārt jau ir jācenšas saprast darbaholisma iemeslu un censties to novērst.
Kā atpazīt darbaholiķi?
» Jūs atnākat uz darbu, bet viņš jau ir darbā. Jūs ejat projām, viņš vēl paliek. Un pat ieskrienot ofisā uz dažām minūtēm, lai paņemtu aizmirsto lietussargu, 99 gadījumos no 100 tur var sastapt mūsu varoni.
» Darbs darbaholiķim ir dzīves jēga, nevis tāpēc, lai sasniegtu mērķi dzīvē.
» Ārpus darba darbaholiķis nejūtas omulīgi.
» Darbaholiķis nemāk atpūsties.
Darbaholiķu tipi:
» Klasiskais – tas, kurš par visas savas dzīves jēgu uzskata darbu.
» Vispusīgi attīstītais – tas, kuram ir vairāki darbi un hobiji, kas bieži vien laika gaitā pāraug par darbu.
» Īslaicīgais – parasti tas ir vienkāršs darbinieks, taču par darbaholiķi viņš kļūst, kad parādās kāds īpašs mērķis – piemēram, dzīvokļa iegāde, kurai nepieciešami papildus līdzekļi.
